Kā izstrādāt labu projekta iesniegumu?

Pirmais padoms "uzsāciet aizpildīt projekta iesnieguma formu pēc iespējas ātrāk" - pēc iespējas ātrāk visticamāk nenozīmē divas dienas pirms projekta iesniegšanas termiņa ...

Marché de la gare du Midi a Bruxelles

Šodienai bija paredzēti divi darbi - iet uz tirgu, ēst pankūkas. Izrādījās, ka pankūkas ir jāēd tirgū tāpēc abi darbi apvienojās. Ehhhhh kad latviešu meitene domā par pankūkām viņa domā par plānajām pankūkām ar krējumu/ievārījumu, rauga pankūkām, kartupeļu pankūkām, pildītajām pankūkām (ar gaļu, biezpienu, āboliem). Ok, lielākai daudzveidībai un izvirtībai var piedomāt klāt arī pankūkas ar zemenēm un putukrējumu, bet tas nebūt nav tas ko es piedzīvoju Gare du Midi tirgū. Šķiet, tuvākās no "latviešu" pankūkām šodien nogaršotajām ir pildītās pankūkas. Briseles tirgū var nopirkt pankūkas, kuras ir pildītas ar mājas svaigo sieru, olīvām, puraviem, garšvielām un MEDU!!! (tas viss tiek iepildīts vienā pankūkā) un šim salikumam komplektā nāk piparmētru tēja ar medu (ļoti, ļoti, ļoti daudz medus). Garšo fantastiski labi.

Pēc tam kad biju nolocījusi savu pankūkwrapu devāmies staigāt pa tirgu, jāteic, ka troksnis un pūlis ir iespaidīgs. |Atzīšos, tā pārdevēju bļaušana likās pārspīlēta un lieka, bet visticamāk jau viņi zin ko dara. Labākā lieta no tirgū redzētā bija augu un puķu sadaļa, nenoturējos un iegrābu sev vienu orhideju mazulīti. Pirmo reizi mūžā redzēju zilas orhidejas!!! Cmon, es biju orhideju izstādē un tur nebija zilas orhidejas, bet tās ir Briseles tirgū.

Visiem priekiem klāt nopirku 1kg ar ķiršiem, lai svētdienas slaistīšanos padarītu  baudāmāku.

Brisele joprojām lietaina, bet tas netraucē ... vismaz ne ļoti. 

Gribu saldējumu! :) 

Nedēļas lielāko daļu biju iemanījusies nodzīvot kā kārtīgs sausiņš - nekāds beļģu alus, nekāda naudas tērēšana, nekāda izklaide. Nedēļas nogales tuvums ieviesa vieglas korekcijas absolūtajā zolīdumā. Piektdienas vakarā ar kolēģēm (kursa biedrenēm) aizdevāmies uz kursa tusiņu, kurā viegli iesilušais zviedru kolēģis bija gatavs kompensēt zviedru banku radītās sāpes, uzsaucot alu un pēc pāris pārdomu sekundēm arī šņabi ... tā kā kolēģes man no dabas prātīgas, zviedra piedāvājums palika neizmantots. Iepazinos arī ar puisi no Albānijas, īsti nezinu kas man šajā faktā liekas tik pārsteidzošs ... laikam jau tas, ka Albāniju man nācās uzmeklēt kartē. Reizēm
Šodien (sestdien) aizdevos shoppingā (Briselē ir atlaižu laiks un biju gatava visādiem gadsimta pirkumiem par super lētām cenām) vienīgais ko nopirku uz atlaidēm ir gredzens par 1 EUR ... kā arī iegrābu 2 kleitas par pilno cenu ... kaut kā nestrādā tās atlaides uz mani, jo es gribu tikai to ko es gribu nevis to kas tiek piedāvāts lētāk.
Biju arī aizšāvusi uz Brigi (Bruges), tagad tikai atliks noskatīties In Bruges. Briges baudīšanu nedaudz pabojāja lietus ... lietus gāze, sen nebiju praksē piedzīvojusi izlīšanu un jāteic, ka tā ir viena nepatīkama padarīšana.

Rītdienas darba kārtībā ir tirgus apmeklējums un kaut kādas īpašās pankūkas, ir labi, ja ir zināms kāds pieredzējis gandrīz vietējais.

Beidzot lielisko un aizrautīgo pasniedzēju pleijādē sagaidīju arī sausiņus. Sirsnīgi noknābāju (nosnaudu) divas no trim šodienas lekcijām.
Beidzot notika arī beļģu alus un vecākie (?) frī Beļģijā (saskaņā ar Times arī labākie).

Par ekspertiem

Mani vienmēr ir sajūsminājuši erudīti dažādu nozaru eksperti, kuri ne tikai spēj atgremot sausus faktus, bet savas zināšanas pasniegt saistītā tekstā + rosinot auditorijas interesi par tēmām, kuras nebūt nav no populārzinātniskā gala. Lai gan neesmu lielākais sava darba patriots, tikšanās ar lieliskiem jomas ekspertiem liek paskatīties uz rutīnu ar citām acīm un censties sarežģītajā saskatīt interesanto.

mācīties, mācīties, mācīties

Tikai pagājušajā vasarā man izdevās nobeigt (trīsgadu ilgs akdēmiskais ... u know) savas maģistrantūras studijas, bet jau vasaras sesijā dzīvoju līdzi tiem, kuri cīnījās ar eksāmeniem/sistēmām/pasniedzējiem un ilgojos pēc mācību radītā stresa un rosīgās studentu/studiju gaisotnes. 
Apzinoties, ka jaunas mācības varētu būtu pārāk ekstrēms solis, priecājos par iespēju pavadīt divas nedēļas vasaras skolā Briselē. Ceru, ka būs gan mācības un jaunas zināšanas, gan studentu gars :)
...
Jau pirmajā dienā esmu redzējusi savu kaimiņu apakšbiksēs ... daudzsološs sākums ;)
Man ir absolūti lieliska dzīves vieta!!! I wish my friends were here! - jo ballītes būtu uz URRĀ!!!

sms

Nolēmu iztīrīt saņemto sms mapi ... jāteic, ka ilgtermiņā tas ir viens bezjēdzīgs saziņas veids. No 500 saņemtajām sms vienu daļa pilnīgi noteikti sastāv no :) vai ok, vai paldies ar/bez :) Pārējā daļa bez konteksta ir pilnīgi nelietojamas, piemēram, "Uh, bet tu tak gribēji redzēt tās olas!" Saucās domā ko gribi, bet atkodējot runa ir par Faberžē olām Mākslas muzejā iekš Rīgas biržas.
Šķiet, vismaz uz kādu brītiņu saglabāšu sms par draudzenes bēbja piedzimšanu un arī sarakste ar māsu ir visai "kolorīta", lai gan kā jau teicu bez konteksta pilnīgi bezjēdzīga.
Vēl viena ģeniāla sms "Naudu neņem!" ... par ko runa, kāpēc neņemt, no kā neņemt?
Otrs sms fenomens ir tā asociatīvā sajūta, kas rodas izlasot otru daļu sms, reizēm teksts var būt tieši tik par vispārīgs un neko nepasakošs kā pirmajai sms daļai, bet kaut kādā mistiskā kārtā tām klāt ir pievienojusies dziļāka, tekstā neietverta nozīme.

brīvdienas

Esmu piedzīvojusi visnotaļ piepildītu nedēļas nogali. Beidzot aizdevos uz baseinu un man patika. Speciāli šim pasākumam iegādājos rozā baseinčības par summu ko varētu raksturot kā "bešennije babki" un, protams, arī peldcepuri, kura mani sākotnēji ļoti mulsināja, bet beigās mēs lieliski sadzīvojām. Baseina izdarībām sekoja ciemi, kuriem tik pat plūstoši sekoja Muzejnakts. Šķiet, ka labākais no tā visa bija Jūgendstila muzejs un to, ka būs labi es zināju jau tanī brīdī, kad tikai vēl devos muzeja virzienā. Šķiet, ka kopā ar Vēstures un kuģniecības muzeju viņi veido manu muzejfavorīttopu. Topu kurā bez šiem diviem muzejiem neviena cita muzeja nav.

Lai viss būtu pavisam lieliski, svētdien tandēmā ar vēl vienu dāmu aizdevos uz Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmi "Līči" un uzlaboju omu diviem bobjiem (kopā mēs iepriecinājām četras astes). Zemāk bilde ar manu otro staidzināmo, kas bija dāma labākajos gados ar skaidru izpratni par savām vēlmēm un vajadzībām, uz pastaigas beigām meitene pat sāka jokot ar mani ... diemžēl patversmes suņu acīs prieks ir reta parādība. Viņi iet ar tevi staigāt un reizēm arī amplējas, bet emociju ziņā tas ir vairāk skumji nekā priecīgi, jo arī viņi apzinās, ka tā ir tikai pastaiga un tu neesi viņu cilvēks.

Nost ar pērnajiem kartupeļiem

Šodien beidzot pievērsos vienai no sen plānotajām akcijām "Nost ar pērnajiem kartupeļiem", uzcepot milzīgu kartupeļu plāceni. Recepti biju nolūkojusi Dienas Ēdienos un jāteic, ka sanāca neslikti. Neslikti tādā ziņā, ka ir ēdams, bet nav rādāms. Tas, ka tu gatavo pēc receptes vēl nenozīmē, ka tev arī sanāk kā bildītē - pārbaudīts praksē ne vienu reizi vien.
Vienu gan es nesaprotu, kāpēc vienkārši (sagriezti) cepti kartupeļi garšo pēc ceptiem kartupeļiem, bet sarīvēti cepti kartupeļi vienmēr garšo pēc kartupeļu pankūkām. Kārtējā lielā dzīves mistērija.

Ja neskaita kartupeļa plāceņa cepšanu šodien esmu pilnīgi slinka ... iespējams pie vainas pelēkais laiks. Ir viena ļoti konkrēta lieta ko šodien vajadzētu izdarīt - aiziet nopirkt peldcepuri, bet neesmu droša, ka saņemšos. Vairāk velk uz filmu skatīšanos online.

Pie vienas rakstīšanas jāpiefiksē, ka mans iesētais garšvielu dārziņš ne velna negrib augt, nav ne jausmas kāpēc tā un īsti arī nezinu ko darīt. Visticamāk būs jāmēģina pa jaunam, laikam audzēt kaķu zāli un baziliku nav viens un tas pats un ne katram tas sanāk ...

What to expect when you're expecting

Jau kādu laiku draugu lokā notiek kopīga gaidīšana - viss ir vienkārši, pamazām arī mani draugi sāk apaugt ar bērniem, kas, manuprāt, ir tāds gruntīgākais rādītājs tam, ka cilvēki kļūst pieauguši un viens no primārajiem priekšnosacījumiem, lai sāktu runāt par jaunas ģimenes rašanos.

Tā gluži neplānoti šodien sanāca uzkrist uz galvas topošajiem vecākajiem pāris stundas pirms dzemdībām (lai gan dzemdību gadījumā pāris stundas ir stiepts jēdziens ... tā vismaz esmu dzirdējusi, jo pieredzes ta nav) un jāteic, ka tas process nebūt nenotiek kā filmās. Nav tur nekāda pārsteiguma momenta, nekādas psihošanas, ūdens pludošanas utt., utjp. Daba tomēr nav muļķe un ir parūpējusies par to, lai sievietei būtu pietiekami daudz laika, lai sagatavotos un noskaņotos ... šodienas scenārijā, lai sievietei pietiktu laika iedzert pāris glāzes sarkanvīna ar draudzenēm (viss ir legāli, dūla atļāva iedzert sarkanvīnu). Protams, protams, viss ir individuāli un unikāli, bet ceru, ka arī man, kad pienāks laiks domāt par šīm lietām pietiks iekšiņas, lai ar draudzenēm iedzertu vīniņu, pajokotu un kopīgi skaitītu piecu minūšu intervālu.

par blogošanu un padarīto

Ir muļķīgi izveidot blogu un tur nerakstīt. Ik pa laikam pieķeru sevi pie domas, ka blogošana būtu vieglāka, ja manā īpašumā būtu viedtālrunis ar interneta pieslēgumu, kas ļautu visu izdomāto un izdarīto piefiksēt on the spot, bet šobrīd jāsamierinās ar to kas ir, jo līdz galam neesmu izlēmusi vai man tas touchscreens tiešām ir vajadzīgs. 

Tīri tā rakstīšanai un tāpēc, ka ir brīvs brīdis, gribēju piefiksēt progresu nesen definēto darāmo darbu sarakstā:

1) ir tapusi viena friendship bracelet - pēc tās uzdarināšanas sapratu, ka ne es pati tādu nēsāšu, ne draudzenēm dāvināšu, lai gan man ļoti patīk kā izskatās tiem kuriem piestāv;

2) zāles dārziņš uz palodzes ir likvidēts, bet tādā ziņā, ka zāles vietā ir iesēti kressalāti (nav ne jausmas ko ar tādiem dara), divu veidu baziliks un pētersīļi. Sēšanas darbi notika svētdien un šodien jau ir parādījušies pirmie asniņi;

3) stāvlampai esmu nodīrājusi veco kupolu un visticamāk atvaļinājumā sarūpēšu jaunu, mans mājdzīvnieks veco kupolu ir atzinis par nesliktu spēļmantiņu un pamazām dīrā gabalos;

4) krāsns projekts arī gaida atvaļinājumu.

Bildes progresa ilustrēšanai:

friendship bracelet

 uzpalodzes mazdārziņš

mazie dzīves prieki

Viens no lieliskajiem civilizācijas piedāvātajiem labumiem ir pasta piegāde mājās. Šogad esmu pasūtījusi veselus divus preses izdevumus - Lilit (skuķīšlietas) un Dienas Ēdieni (vajadzētu rosināt uz praktisku darbošanos), kuri manā pastkastē parādās ne pārāk intensīvi (ne katru dienu) un tādēļ sniedz to lielisko pārsteiguma un gaidīšanas sajūtu.
Šodien mājās cilpoju raitāk nekā citās dienās, jo pastkastē mani gaidīja Dienas Ēdieni - lieliska sajūta.

Zemes sajūta

Vakar kamēr cīnījos ar bezmiegu pie manis ieradās apskaidrība par piederības sajūtas trūkumu, kas mani ir piemeklējis dzīvojot "lielpilsētā" Rīgā. Šķiet, ka pirmo reizi tā apzināti sev atzinos, ka apskaužu (?) tos cilvēkus, kuri  pieder kaut kādai mazai kopienai ar mazās kopienas dzīvīti. Pēdējā laikā (kādi gadi 2) esmu novērojusi, ka mani valdzina doma par pārcelšanos uz (maz)pilsētu ar savu kultūras namu un vietējo kultorgu, līnijdeju kolektīvu un citām dīvainībām. Tam visam pāri stāv doma par savu māju (kaktiņu, stūrīti zemes). 
Zemes piesaukšana zināmā mērā ir absurda, jo darboties vecvecāku dārzā es nemaz tik ļoti neraujos, lai gan arī tam varētu rast izskaidrojumu. No otras puses, gribētu kā Kerija Bredšova (Carrie Bradsaw) paturēt savu (neatkarības) dzīvoklīti (vispirms gan vajadzētu pie viņa tikt) tām reizēm, kad visa kā, tai skaitā lauku idilles, ir par daudz. 

Pagaidām mana zeme satilpst podiņos uz palodzes un ir dzimis aizdomīgs plāns par mazdārziņa iegūšanu Rīgas teritorijā. 


Bilde nedaudz izskatās pēc "tumša nakte, zaļa zāle", bet progress ir nenoliedzams.

Par Zaļo zemi, gaidot kad zeme būs zaļa

Vidusskolas laikā biju pilnīgā ekstāzē no A.Upīša Zaļās zemes. Atceros, ka klasē biju vienīgā, kura bija gatava iesaistīties diskusijā ar skolotāju par šo grāmatu un analizēt grāmatas varoņus bija tīrā bauda. Ik pa laikam uznāk vēlēšanās šo sajūtu atjaunot un paskatīties vai arī "šodien" es varētu līdz matu galiņiem iegrimt Brīviņu dzimtas stāstā. 
Ar Zaļo zemi mani saista vēl kāds ļoti privāts stāsts - mana mamma, gaidot gan mani, gan manu mazo māsu, esot lasījusi Zaļo zemi ... iespējams tas izskaidro manu patiku pret šo grāmatu, kuru liela daļa sava laika skolas bērnu uztvēra kā sodu.
Zinu, ka tanī dienā kad man būs pašai savi lielie, skaistie, īsta koka grāmatplaukti viena no must have grāmatām būs Zaļā zeme. Mamma mums katrai ar māsu jau ir sarūpējusi savu eksemplāru. 
Šobrīd vienkārši gaidu to brīdi, kad zeme būs zaļa :)
P.S. Šodien pieķēros savam "zaļajam projektam" - Dārzs uz palodzes. Iesēju kaķim zāli tad nu redzēs kas man sanāks vai nesanāks. Izskatās tas viss šādi: 

Vai gavēņa pēcgarša?

Pēdējā laikā man ir uznākusi vēlme radoši (?) drīzāk jau praktiski darboties. Esmu pārņemta ar DIY stila blogiem un šķiet esmu nobriedusi pāris projektiem, kurus gribu īstenot dzīvē:
1) gribu notīrīt un pārkrāsot viesistabas krāsni. Jo vairāk es par to domāju, jo lepnāka jūtos - cik daudziem pilsētniekiem mūsdienās ir pieejama krāsns, kas ļauj drēgnās pavasara, rudens pēcpusdienās, kad apkure vēl nav pieslēgta vai jau ir atslēgta, iegūt tik nepieciešamo omulības sajūtu, nu nemaz jau tik daudz viņu nav, vai ne? :) Bet man ir un es priecājos un lepojos :) Esmu sākusi skrubināt nost krāsu tanīs vietās, kur tā no karstuma bija uzpūtusies un šķiet, ka rīt tikšu pie smilšpapīra, kas man ļaus darboties ap krāsns projektu, pieņemu, ka turpmāko nedēļu vai vairāk. Esmu nedaudz satraukusies par tiem darbiem, kas būs jāīsteno pēc vecās krāsas noņemšanas, jo pirms ķerties pie krāsošanas noteikti ir jāveic kaut kāda virsmas apstrāde, bet ceru, ka man apkārt eošie vīrieši būs gana kompetenti, lai man šajā jautājumā palīdzētu un gana uzņēmīgi, lai izdarīto to ko es nemāku. Brīžiem apzinos, ka esmu riktīgs vergturis un cilvēku izmantotājs, bet reizēm kvalitātes vārdā tas ir vajadzīgs un gan jau nemaz tik nelaimīgi tie nodarbinātie nejūtas. Galvā ir nobriedusi arī jaunā krāsns krāsa. Atliek tikai darboties!
2) angļu valodā tās sauc par frienship bracelets gribu saveidot pāris tādas. Neesmu izlēmusi vai šie aksesuāri atbilst manam vecumam, bet tā kā nezinu vai maz kas no tā visa sanāks un kā tas kas sanāks izskatīsies, esmu nolēmusi mēģināt un par sava vecuma saderību ar rokassprādzēm domāt vēlāk. Šie nieciņi būtu arī bezgala jaukas (manuprāt) dāvanas draudzenēm, bet neesmu droša vai viņas mani sapratīs. Ehhhh vecums nenāk viens, vecums nāk ar zamaročkām, lasīt ierobežojumiem.
3) audzēšu zāli (kaķim) un ja sapratīšu kas labi aug un atradīšu kur to var dabūt arī garšvielas (sev). Šo ideju noskatīju vienā no žurnāla Ir numuriem, kur garšvielu (?) audzēšanas projektiņš bija uzsākts Providus telpās. Redzēs ko mana spalvaini-astainā dzīves biedrene teiks par šo aktivitāti, noteikti būs interese ...kaķi u know.

5) vēl ir doma uzmeisterot jaunu abažūru lampai, kuru es šobrīd esmu izlikusi no dzīvokļa, bet ja mans projekts izdosies apmierinoši tad lampa varēs atgriesties jaunā veidolā.
4) esmu izveidojusi Excel failu savu ieņēmumu un izdevumu kontrolei. Gribu saprast - whats going on there? Nezinu gan cik šis būs produktīvi un vai es tiešām izdarīšu kādus secinājums, bet tad jau redzēs.

Visam klāt es gribu:

• maigu, gaišu nagu laku (visdrīzāk rozā vai persiku tonī)
• saprast kas tas ir un ko tur dara iekš Pinterest
• melnbaltstrīpanu vai baltmelnstrīpainu makšķerniekkreklu 

Sāku domāt, ka saldumu gavēnis bija visas šīs darbošanās un gribēšanas priekšvēstnesis un nebija jau slikti :) 

to be or not to be

Nevaru izdomāt vai šodien būtu īstā reize sevi izaicināt ar sviesta pupiņām. Man ir aizdomas, ka pagatavot sviesta pupiņas varētu būt elementāri, jo kā jau zināms viss ģeniālais ir elementārs ... vai kaut kā tā. Sarežģītības pakāpi gatavošanai piešķir mini-slinkums + mini-trauksme par nezināmo + bailes no tā, ka gala rezultāts varētu būt nebaudāms. Jāteic gan, ka pēdējais pavada visas manas darbības virtuvē. 

Viss elementārais ir ģeniāls

Jau kādu laiku esmu savas privātā biznesa idejas meklējumos un katru reizi ieraugot kaut ko ģeniālu un vienlaikus elementāru man rodas jautājums - kāpēc ne es? Kāpēc tā nav mana ideja? Šorīt šī sajūta mani piemeklēja veikalā Maxima, kur dārzeņu stendā ieraudzīju ingvera un citrona komplektiņu (komplektiņš nozīmē, ka tas labums jau ir safasēts kastītē), kas šajā puņķainajā laikā ir kā kulaks uz acs. Elementāri un ģeniāli. Mīnusi? Sezonalitāte.
Bet gan jau būs svētki arī manā ielā, lasīt kā "Gan jau arī mani piemeklēs mans ģeniālais biznesa plāns."
Ja nu kāds šaubījās, šobrīd dzeru ingvera-citrona tēju.

Būšu godīga. Runāt par saldumu gavēni būtu liekulīgi, jo šķiet jau kādu nedēļu ēdu visu pēc kārta un visu kas kārojas. Šī vai cita iemesla dēļ esmu iedzīvojusies alerģijā, kura pirmo reizi izpaudās piektdien un ir atgriezusies šodien stipri asākā formā, lai gan jāatzīst, ka šī nebūt nav ļaunākā no manā mūžā piedzīvotajām alerģijas izpausmēm - ir piepampusi tikai augšlūpa. Tā kā otro dienu dzīvojos pa mājām, jo esmu apaukstējusies tad mans pīļknābja izskats nevienu nemulsina un netraucē, jo mani ir redzējis tikai kaķis un viņa mani mīl tādu kā esmu :D ar vai bez piepampušas lūpas ... es vismaz gribu tā domāt.
Runājot par alerģiju, pieļauju, ka tā varētu būt reakcija uz zālēm? Lai gan nezinu, lielākoties vienmēr esmu zinājusi uz ko mans organisms reaģē, bet ne šoreiz. Vienīgi ceru, ka tas neieilgs. Ik pa laikam iedomājos, ka tā varētu būt reakcija uz manu atgriešanos cukura un saldumu pasaulē. Nu skatīsimies, kas notiks tālāk.

Gavēt ir grūti arī tad kad tev ir vienalga ... iespējams tas nedaudz robežojas ar nogurumu, bet ja pievēršamies konkrētiem faktiem piektdienas vakarā apēdu četras aprikozes šokolādē un četras PURE pistāciju trifeles un pat nesajutos sevišķi vainīga, jo vienkārši jutos sagurusi un kaut kā visas apņemšanās, principi, solījumi personībai un personīgie draudi par rakstura vājumu bija vienaldzīgi ... es to gribēju un es to dabūju.
Arī vakar un šodien "esmu grēkojusi" gavēņa ietvaros. Sāku domāt, ka mans iekšējais gavēnis ir sasniedzis rezultātu - esmu sapratusi, ka nelietot saldumus lielos daudzumos ir labi un es to varu, bet es negribu un nevaru no tiem atteikties pilnībā.
Joprojām turpināšu piedomāt. Tikai nezinu vai to var un ir vērts saukt par gavēni.

Atkāpei - liels darbs ir padarīts un man kaķis ir pēc manis sailgojies un atsevišķas lietas ir kļuvušas sarežģītākas.

es esmu grēkojusi ... atkal

Vakar biju teātrī. Domāju, ka nebūs melots, ja teikšu, ka biju teātrī pirmo reiz pa ilgiem laikiem. Un pie viena pārkāpu savu gavēni, izdzerot saldējuma kokteili un noēdot divus kumosiņus no biezpiena kūkas. Īsti nesaprotu kāpēc, bet teātra apmeklējums manā prātā klasificējas kā svētki un svētku reizēm piedienas dažādi izņēmumi un atkāpes no normām, lai gan piestādīt konkrētus argumentus par labu šai teorijai ir visai grūti.

Nedaudz novirzoties no tēmas par ēšanu, neēšanu un mazēšanu gribēju teikt, ka Gatis Gāga manās acīs ir viens liels teātra fenomens. Iespējams, ka ir vēl arī citi viņam līdzīgie, bet manās acīs viņš ir unikāls. Es joprojām neesmu sapratusi kā cilvēks, kurš tik ļoti neizskatās pēc aktiera, var būt aktieris un turklāt tāds aktieris, kurš uz mani vienmēr atstāj tik lielu un paliekošu iespaidu. Šim fenomenam gan ir arī tāda savā ziņā melnā puse ... līdz šim esmu redzējusi trīs izrādes ar Gati Gāgu (Ottelo neskaitās, jo tur viņš tikai stumda kaut kādas kastes) un visiem viņa varoņiem ir kaut kāda vardarbības ievirze. Vakar cerēju, ka Fundamentālists būs izņēmums, bet arī skandalozais mācītājs Markuss vienā brīdī noraujas un piedraud (?) izvarot Heidi. Iespējams piedraud nav īstais vārds, lai aprakstītu konkrēto epizodi, bet tā sajūta tomēr ir tik agresīva un tik īsta, ka ir grūti neticēt. Laikam jau divi labākie vārdi, lai raksturotu Gati Gāgu uz skatuves ir dzīvs un īsts.

pirmais fail

Vīkendā mans gavēnis "nedaudz" aizgāja pa pieskari. Noēdu gan gabaliņu mājas tortes, gan mājās ceptus auzu pārslu cepumus, gan mājās taisītu tiramisū, gan mājās taisītu šokolādes bruneti (ņamma, ņamma, ņamma). Patiesībā jau visas brīvdienas bija viena liela noēšanās tādā tīri latviskā garā un šodien jūtos visai apmierināta graužot burkānus, mandarīnus, ananāsu (esmu noēdusi pusi no milzīga ananāsa un mute ir viegli jēla) organisms auglīšu atslodzi prot novērtēt.
Simts gadus nebiju bijusi pirtī un bija patīkami atkal pasutināties uz lāvas. Pirmo reizi mūžā iemēģināju baļļu ... nu nez, laikam nebija pareizi apstākļi, jo vējš pūta pakausī un ūdens bija par karstu tādai īstai izbaudīšanai, bet kopumā aktivitāti nenorakstu, jo potenciāls noteikti ir.
Šodien biju pie friziera un pārsteidzošā kārtā esmu apmierināta gan ar krāsu, gan griezumu, šķiet, ka mana veiksmes formula frizūru jautājumos varētu būt - play it safe.

Aij

Vakardienas atslodzes diena nedaudz aizgāja pa pieskari. Pirmkārt, dienas vidū aizmirsu par atslodzes dienu un ar kolēģiem par godu 8.martam iedzēru kādus 50 gr šampanieša. Labā vēsts, atcerējos par savu gavēni un nenorijos kūku, kas izskatījās vienkārši dievīgi trekna. Otrkārt ap astoņiem ieradās vīrietis ar puķi un šampanieti un sāka pukstēt kā es to esmu iedomājusies nesvinēt 8.martu - nedzert šampanieti. Tanī brīdī sapratu, ka esmu nogurusi, izsalkusi un īsti nesaprotu kāpēc es to visu daru. Uzcepu oliņas (atteicos no majonēzes un biezpiena), uztaisīju maizītes (Daugavas saldskābmaize ar žāvētiem tomātiem un sīpoliem + šķiņķīts) paēdu un sajutos labāk.Šampīti neiedzēru, bet izdzēru 40 gr Rīgas melnā balzama no kura sametās šķērma dūša. Tīri godīgi biju izturējusi līdz pl. 20:00 pa dienu biju apēdusi 3 banānus, 1 apelsīnu un dzērusi tēju ar medu. Pie pirmās reizes tas šķiet tīri pieņemami, lai gan ko nu es zinu un saprotu.

Plinti krūmos nemetu, bet iespējams jāpadomā par niansēm nākošajai reizei.

8.marts

Šodienai kā kulaks uz acs šķiet BB Brokastu puišu pieeja 8.marta svētkiem un daļa no atskaņotās mūzikas, tāds viegls old schools. Sevišķs prieks par muzikālo apvienību Neaizmirstulītes, kuras izpilda „Latviešu estrādes vintāžu” – man pilnīgs jaunums un pilnīga sajūsma.

Ehhh kaut kā prātā iezagās doma, ka šodien savas mājas atrod arī visas tās ne pārāk glītās puķītes, kuras citās dienās novīstu puķu veikalos. Laikam jau tas ir labi vai tomēr ne pārāk ... nezinu.

Atslodzes dienas ietvaros pagaidām dzeru tēju (diemžēl aizmirsu sagatavoties un nopirkt kaut kādu īpašo attīrošo un dziedinošo ajurvēdas/jogas tējiņu) tāpēc strebju Lipton balto granātābolu čaju. Esmu notiesājusi arī vienu bananānu.

Plānās pankūkas

Bieži tā negadās, ka mājās esošie produkti atbilst manām ēst gatavošanas vēlmē, bet vakardiena bija izņēmums. Pirmo reizi mūžā man sagribējās uzcept pankūkas un mājās bija visas nepieciešamās sastāvdaļas, lai šo vēlmi istenotu.
Jāteic, ka nekad nebiju piedomājusi, ka lai pagatavotu pankūkas ir nepieciešamas tikai dažas izejvielas - olas, milti, piens, sāls, cukurs.
Šķiet, visgrūtākais bija notrāpīt pareizo miltu daudzumu. Sākumā nevarēju saprast kāpēc pankūkas uz pannas nedaudz piebriest (milti esot tie kas turpinot briest), bet jautājums atrisinājās kad pielēju nedaudz ūdens, ja pareizi saprotu ūdens vietā var izmantot arī pienu, kā teica mana ēst gatavošanas autoritāte - vecmāmiņa "veikala pieniņš jau nav trekns" (zemteksts "veikala piens jau ir kā ūdens").
Vēl sapratu kāpēc ir būtiski pagaršot pirmo izcepto pankūku, jo tādējādi tiek notestēts vai ir pielikts pietiekami daudz sāls/cukura. Es diemžēl izdomāju pagaršot pankūkas tikai kaut kur pa vidu savai cepšanas tūrei līdz ar to pirmās pankūkas bija diezgan pliekanas - mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Gavēņa 14.diena - nothing special ... sāku domāt, ka varētu neēst saldumus arī pēc gavēņa beigām. Bet nestrebsim karstu ...
Šovakar sākas 24h atslodzes diena ... neesmu izlēmusi vai pieņemt šo izaicinājumu.

Gavēnis šodien ir kļuvis sevišķi grūts, dzīvojos pa mājām un uz katra stūra uzduros kaut kādiem našķiem. Pagaidām turos, bet kārdinājums ir milzīgs. Izskatās, ka lielākajam gavēņa biedam - iepirkšanās neēdušam, varu pievienot vēl vienu - slaistīšanās pa māju, kura ir pilna ar "diētai" neatbilstošu pārtiku.
Vakar domāju, ka iespējams gavēņa laikā vajadzēja atteikties no gaļas, jo brīžiem šķiet, ka tas būtu bijis vēl lielāks izaicinājums. Kaut kā pēdējā laikā šķiet, ka gaļa ir ātrākais veids kā paēst ... iegūt sāta sajūtu ... nezinu šķiet, kaut kas nav līdz galam pareizi.
Plānoju iemarinēt gaļu rītdienas vakariņām.
Ja viss ir saskaitīts pareizi tad šodien ir gavēņa 10tā diena.

Atslodzes dienas

Pirms biju pievērsusies domai par gavēni un pat pirms es biju aizdevusies uz ajurvēdas ēst gatavošanas nodarbību biju paspējusi "kuponu kultūras" ietkmē iegādāties atslodzes dienu kalendāru. Un ir doma šodien uzsākt pirmo no savām atslodzes dienām.
Tātad kā pie pirmās reizes atslodzes diena ilgs tikai 12 stundas no plkst. 21:21 šodienā līdz 09:21 rītdienā. Es gan pieļauju, ka mana atslodzes diena šoreiz būs visai šaubīga, jo 20:00 tiekos ar draudzenēm uz vakariņām un pieēšanās pirms liktenīgās stundas - 21:21 noteikti nav labs stils, bet ko lai dara ne vienmēr viss sanāk ideāli.
Nenoliedzami manī ir apņēmība izmēģināt kaut ko jaunu, kas ilgtermiņā varētu uzlabot manu dzīves kvalitāti.

P.S. šodien ir gavēņa 7 diena. Darbā meklējot vārdnīcu atvēru savu saldumu atvilktni un sirds pilnīgi noteikti satrūkās, bet raksturs un prāts turpina valdīt pār situāciju :)

ne par gavēni

80% no savas dzīves es negatavoju. Atlikušajos 20 % es domāju par gatavošanu, par to, ka man patīk cilvēki, kuri gatavo un kuriem sanāk, par to, ka man garšo garšīgi paēst un, ka tomēr būtu forši gatavot. Vēl šajos 20% ietilpst tās reizes, kad gatavoju, bet ne obligāti garšīgi un ne obligāti veiksmīgi.

Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka ik pa laikam savu degumu iebāžu kādā receptē un galvā izvērtēju savas spējas un iespējas izlasīto realizēt dzīvē. Tā nu arī šodien sāku lasīt vienu salātu recepti, kura šķita vienkārša līdz tam brīdim, kad nonācu līdz gatavošanas procesu aprakstošajai daļai, kas skanēja šādi:

„Burkānus un gurķus sagriež 1,5 cm garos paralēlskaldņos (pirmais šoka moments), puķkāpostu 1 cm x 0,7 cm (otrais šoka moments) lielos gabalos.”

Man gribētos domāt, ka tie vienkārši ir palieli (?) gabaliņi, bet vispār es neesmu par to tik pārliecināta. Sliecos domāt, ka šis apraksts liecina par divām lietām:

1. ir elementāri sarežģīt vienkāršas lietas;
2. es vēl neesmu gatava ienirt ēst gatavošanas labirintos un „paralēlskaldņos”.

Ar paralēlskaldni var iepazīties šeit.

Šodien jāpārdzīvo ne tikai kafijas pauze ar cepumiem un Laimas končām (nom, nom), bet arī pati sanāksme. Lai gan neesmu no tiem jaukajiem un pūkainajiem cilvēkiem, kuri pasauli vienmēr uztver caur pozitīvisma prizmu, tad tomēr gribētu, lai dzīvē būtu iespējams izvairīties no nepatīkamajiem pienākumiem, kuriem pilnīgi noteikti līdzi nāks deva ar negācijām un iespējamību, ka tu paliksi nesaprasts.
Kā jau novērots pirmajās gavēņa dienās, stresaini pasākumi palielina vēlmi pēc saldumiem ... bet es turos.

Sava "gavēņa" 2.dienā sapratu, ka saldumus visvairāk kārojas nosacīta stresa apstākļos, situācijās, kad asinis bango un prāts ir dusmu aptumšots, tā vien gribas pieskriet pie plaukta un noēsties cepumus, vai šokolādes končas.

3.dienā sapratu, ka doties iepirkties ar tukšu vēderu ir liela kļūda, jo domas tā vien tiecas pretim visiem tiem saldumu/gardumu plauktiem.

Vēl ir tā sajūta kad vienkārši gribas kaut ko pagrauzt un izskatās, ka visai bieži esmu turējusi pa rokai našķus, jo šobrīd tieši našķu un saldumu virzienā aizslīd domas. Šo esmu novērsusi nopērkot paciņu ar žāvētām datelēm, laikam jau nav tas pats nesaldākais produkts, bet vismaz tā nav ne šokolāde, ne cepumi, ne saldējums. 

Pagaidām izskatās, ka tieku galā tīri labi :) 

Gavēnis

Ne viss izdodas kā iecerēts. Līdzīgi ir noticis ar manu ēšanas blogu, kurš tika izveidots un tad atstāts savā vaļā. Tomēr šobrīd ir radies kaut kas tāds ko es labprāt pierakstītu. Un iespējams, ka šie pieraksti man labāk palīdzēs pieturēties pie manas apņemšanās īstenošanas.

22.februārī Pelnu dienā sākās gavēnis un nez kāpēc arī man radās vēlme "pievienoties". Bija tikai jāsaprot no kā tad es plānoju atturēties šīs 40 dienas. Tā kā ar tādiem izteiktiem netikumiem - alkoholu, cigaretēm, narkotikām neaizraujos un pēdējos divus vispār nepraktizēju, tad bija skaidrs, ka nāksies atturēties no ēdmaņas. Kā divas lielākās "atkarības" varu minēt gaļu un saldumus. Dažādu apsvērumu dēļ šobrīd nevaru atļauties atturēties no pirmā, tādēļ paliek tikai saldumi. Jāatzīst, ka this is quite a challenge.

Vēl viena lietas, kas būtu pieminēšanas vērtā ir saldumu definīcija šī gavēņa ietvaros. Esmu nolēmusi atturēties no tādām lietām kā šokolāde, cepumi, vafeles, kūkas, biezpiena sieriņi šokolādē, saldās brokastu pārslas, cukurs, bulciņās utt. Tanī pat laikā sev neliegšu tēju ar medu, jogurtiņu, augļus, kas principā manā uztverē arī ir našķi ... nezinu iespējams laika gaitā radīsies vēl kaut kādi nieki, kurus nepieskaitīšu pie saldumu grupas.

Ja runājam par progresu tad vakar atturējos no meduskūkas, ar iebiezināto pienu pildītiem riekstiņiem, piparkūkām un darbā novaldījos neizēdot savu šokolādes atvilkni, kurā šobrīd atrodas viena lielā Manija un divas Nomedas ar lazdu riekstiem.

No 40 gavēņa dienām ir sākusies otrā.
  Bilde no šejienes.