Vakar biju teātrī. Domāju, ka nebūs melots, ja teikšu, ka biju teātrī pirmo reiz pa ilgiem laikiem. Un pie viena pārkāpu savu gavēni, izdzerot saldējuma kokteili un noēdot divus kumosiņus no biezpiena kūkas. Īsti nesaprotu kāpēc, bet teātra apmeklējums manā prātā klasificējas kā svētki un svētku reizēm piedienas dažādi izņēmumi un atkāpes no normām, lai gan piestādīt konkrētus argumentus par labu šai teorijai ir visai grūti.
Nedaudz novirzoties no tēmas par ēšanu, neēšanu un mazēšanu gribēju teikt, ka Gatis Gāga manās acīs ir viens liels teātra fenomens. Iespējams, ka ir vēl arī citi viņam līdzīgie, bet manās acīs viņš ir unikāls. Es joprojām neesmu sapratusi kā cilvēks, kurš tik ļoti neizskatās pēc aktiera, var būt aktieris un turklāt tāds aktieris, kurš uz mani vienmēr atstāj tik lielu un paliekošu iespaidu. Šim fenomenam gan ir arī tāda savā ziņā melnā puse ... līdz šim esmu redzējusi trīs izrādes ar Gati Gāgu (Ottelo neskaitās, jo tur viņš tikai stumda kaut kādas kastes) un visiem viņa varoņiem ir kaut kāda vardarbības ievirze. Vakar cerēju, ka Fundamentālists būs izņēmums, bet arī skandalozais mācītājs Markuss vienā brīdī noraujas un piedraud (?) izvarot Heidi. Iespējams piedraud nav īstais vārds, lai aprakstītu konkrēto epizodi, bet tā sajūta tomēr ir tik agresīva un tik īsta, ka ir grūti neticēt. Laikam jau divi labākie vārdi, lai raksturotu Gati Gāgu uz skatuves ir dzīvs un īsts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru