TAS brīdis, kad esi sabangojis sev asinis un sapratis, ka nevari dabūt to ko tu gribi ... tā nav vilšanās un tās nav dusmas, iespējams skumjas un tukšums. Sajūta, ka labāk un vieglāk būtu nebāzties un nemēģināt ... BET es tā nevaru, ja aizdegos tad liesmoju. Dzīve gan ir pierādījusi, ka visas liesmas ar laiku apdziest ... mazliet pacietības, mazliet pēršanās un galvenais it takes time ...

No visa gribētos paņemt tikai to labo. Un tas kas biedē ir vientulība.

break ups

Šķita, ka pēdējo attiecību izbeigšanos esmu pārdzīvojusi vēsā mierā, pīpējot. Bet tad pēkšņi ballītē dzimusi ideja, kuru pilnīgi mierīgi varētu nosaukt arī par muļķību, mani ir iegrūdusi kaut kādā pārdomu bedrē, kurai es pilnīgi nebiju gatavojusies. Pēkšņi saprotu, ka gribu sarauties un sabozties, un noslēgties no visas pasaules, lai tikai pasargātu sevi no kaut kādām potenciālajām, iedomātajām sāpēm un problēmām. Tad vēl klāt nāk tā apziņa, ka pasaule ir pilna ar līdzīgiem "ežiem" kā es, kuriem galva ir pilna ar prusakiem ... kā arī vēl vecums un pieredze, un bagāža, un tu vairs nesaproti vai viss ir slikti, vai arī VISS tiešām ir slikti. Un tad vēl tā burvīgā tieksme salīdzināt ...

Gribētos saņemt kaut kādu dzīves lietošanas instrukciju.

mierīga dzīve?

Daudz domāju par iedomāto jēdzienu "mierīga dzīve" - vai tiešām ir kāds, kuram tāda ir? Tev šķiet, ka tu esi izkārpījies no vienas situācijas un domā, ka beidzot ir iestājies miers. Tad pēkšņi saproti, ka pāris mēnešu laikā ir izveidojusies jauna situācija un tev atkal ir jādomā un jāprāto kā un kad tas viss atrisināsies un sakārtosies, un cik lielā mērā tev ir jāiesaistās risināšanā vai tomēr jāļaujas, lai tevi nes un viss pats sastājas savās vietās. Savās vietās uz kaut kādu laiku ... pēc kura atkal sāksies bardaks.
Šajos brīžos šķiet, ka dzīve nav zebra, bet gan upe ar saliņām, kurās tu vari uz īsu brīdi piestāt un patverties līdz kārtējie plūdi tevi parauj sev līdzi un kārtīgi izklapē pret krastiem un izskalo ūdenī.

Visam pāri eksistenciālie jautājumi - kas es esmu un ko es gribu?