Daudz domāju par iedomāto jēdzienu "mierīga dzīve" - vai tiešām ir kāds, kuram tāda ir? Tev šķiet, ka tu esi izkārpījies no vienas situācijas un domā, ka beidzot ir iestājies miers. Tad pēkšņi saproti, ka pāris mēnešu laikā ir izveidojusies jauna situācija un tev atkal ir jādomā un jāprāto kā un kad tas viss atrisināsies un sakārtosies, un cik lielā mērā tev ir jāiesaistās risināšanā vai tomēr jāļaujas, lai tevi nes un viss pats sastājas savās vietās. Savās vietās uz kaut kādu laiku ... pēc kura atkal sāksies bardaks.
Šajos brīžos šķiet, ka dzīve nav zebra, bet gan upe ar saliņām, kurās tu vari uz īsu brīdi piestāt un patverties līdz kārtējie plūdi tevi parauj sev līdzi un kārtīgi izklapē pret krastiem un izskalo ūdenī.
Visam pāri eksistenciālie jautājumi - kas es esmu un ko es gribu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru