mazie dzīves prieki

Viens no lieliskajiem civilizācijas piedāvātajiem labumiem ir pasta piegāde mājās. Šogad esmu pasūtījusi veselus divus preses izdevumus - Lilit (skuķīšlietas) un Dienas Ēdieni (vajadzētu rosināt uz praktisku darbošanos), kuri manā pastkastē parādās ne pārāk intensīvi (ne katru dienu) un tādēļ sniedz to lielisko pārsteiguma un gaidīšanas sajūtu.
Šodien mājās cilpoju raitāk nekā citās dienās, jo pastkastē mani gaidīja Dienas Ēdieni - lieliska sajūta.

Zemes sajūta

Vakar kamēr cīnījos ar bezmiegu pie manis ieradās apskaidrība par piederības sajūtas trūkumu, kas mani ir piemeklējis dzīvojot "lielpilsētā" Rīgā. Šķiet, ka pirmo reizi tā apzināti sev atzinos, ka apskaužu (?) tos cilvēkus, kuri  pieder kaut kādai mazai kopienai ar mazās kopienas dzīvīti. Pēdējā laikā (kādi gadi 2) esmu novērojusi, ka mani valdzina doma par pārcelšanos uz (maz)pilsētu ar savu kultūras namu un vietējo kultorgu, līnijdeju kolektīvu un citām dīvainībām. Tam visam pāri stāv doma par savu māju (kaktiņu, stūrīti zemes). 
Zemes piesaukšana zināmā mērā ir absurda, jo darboties vecvecāku dārzā es nemaz tik ļoti neraujos, lai gan arī tam varētu rast izskaidrojumu. No otras puses, gribētu kā Kerija Bredšova (Carrie Bradsaw) paturēt savu (neatkarības) dzīvoklīti (vispirms gan vajadzētu pie viņa tikt) tām reizēm, kad visa kā, tai skaitā lauku idilles, ir par daudz. 

Pagaidām mana zeme satilpst podiņos uz palodzes un ir dzimis aizdomīgs plāns par mazdārziņa iegūšanu Rīgas teritorijā. 


Bilde nedaudz izskatās pēc "tumša nakte, zaļa zāle", bet progress ir nenoliedzams.

Par Zaļo zemi, gaidot kad zeme būs zaļa

Vidusskolas laikā biju pilnīgā ekstāzē no A.Upīša Zaļās zemes. Atceros, ka klasē biju vienīgā, kura bija gatava iesaistīties diskusijā ar skolotāju par šo grāmatu un analizēt grāmatas varoņus bija tīrā bauda. Ik pa laikam uznāk vēlēšanās šo sajūtu atjaunot un paskatīties vai arī "šodien" es varētu līdz matu galiņiem iegrimt Brīviņu dzimtas stāstā. 
Ar Zaļo zemi mani saista vēl kāds ļoti privāts stāsts - mana mamma, gaidot gan mani, gan manu mazo māsu, esot lasījusi Zaļo zemi ... iespējams tas izskaidro manu patiku pret šo grāmatu, kuru liela daļa sava laika skolas bērnu uztvēra kā sodu.
Zinu, ka tanī dienā kad man būs pašai savi lielie, skaistie, īsta koka grāmatplaukti viena no must have grāmatām būs Zaļā zeme. Mamma mums katrai ar māsu jau ir sarūpējusi savu eksemplāru. 
Šobrīd vienkārši gaidu to brīdi, kad zeme būs zaļa :)
P.S. Šodien pieķēros savam "zaļajam projektam" - Dārzs uz palodzes. Iesēju kaķim zāli tad nu redzēs kas man sanāks vai nesanāks. Izskatās tas viss šādi: 

Vai gavēņa pēcgarša?

Pēdējā laikā man ir uznākusi vēlme radoši (?) drīzāk jau praktiski darboties. Esmu pārņemta ar DIY stila blogiem un šķiet esmu nobriedusi pāris projektiem, kurus gribu īstenot dzīvē:
1) gribu notīrīt un pārkrāsot viesistabas krāsni. Jo vairāk es par to domāju, jo lepnāka jūtos - cik daudziem pilsētniekiem mūsdienās ir pieejama krāsns, kas ļauj drēgnās pavasara, rudens pēcpusdienās, kad apkure vēl nav pieslēgta vai jau ir atslēgta, iegūt tik nepieciešamo omulības sajūtu, nu nemaz jau tik daudz viņu nav, vai ne? :) Bet man ir un es priecājos un lepojos :) Esmu sākusi skrubināt nost krāsu tanīs vietās, kur tā no karstuma bija uzpūtusies un šķiet, ka rīt tikšu pie smilšpapīra, kas man ļaus darboties ap krāsns projektu, pieņemu, ka turpmāko nedēļu vai vairāk. Esmu nedaudz satraukusies par tiem darbiem, kas būs jāīsteno pēc vecās krāsas noņemšanas, jo pirms ķerties pie krāsošanas noteikti ir jāveic kaut kāda virsmas apstrāde, bet ceru, ka man apkārt eošie vīrieši būs gana kompetenti, lai man šajā jautājumā palīdzētu un gana uzņēmīgi, lai izdarīto to ko es nemāku. Brīžiem apzinos, ka esmu riktīgs vergturis un cilvēku izmantotājs, bet reizēm kvalitātes vārdā tas ir vajadzīgs un gan jau nemaz tik nelaimīgi tie nodarbinātie nejūtas. Galvā ir nobriedusi arī jaunā krāsns krāsa. Atliek tikai darboties!
2) angļu valodā tās sauc par frienship bracelets gribu saveidot pāris tādas. Neesmu izlēmusi vai šie aksesuāri atbilst manam vecumam, bet tā kā nezinu vai maz kas no tā visa sanāks un kā tas kas sanāks izskatīsies, esmu nolēmusi mēģināt un par sava vecuma saderību ar rokassprādzēm domāt vēlāk. Šie nieciņi būtu arī bezgala jaukas (manuprāt) dāvanas draudzenēm, bet neesmu droša vai viņas mani sapratīs. Ehhhh vecums nenāk viens, vecums nāk ar zamaročkām, lasīt ierobežojumiem.
3) audzēšu zāli (kaķim) un ja sapratīšu kas labi aug un atradīšu kur to var dabūt arī garšvielas (sev). Šo ideju noskatīju vienā no žurnāla Ir numuriem, kur garšvielu (?) audzēšanas projektiņš bija uzsākts Providus telpās. Redzēs ko mana spalvaini-astainā dzīves biedrene teiks par šo aktivitāti, noteikti būs interese ...kaķi u know.

5) vēl ir doma uzmeisterot jaunu abažūru lampai, kuru es šobrīd esmu izlikusi no dzīvokļa, bet ja mans projekts izdosies apmierinoši tad lampa varēs atgriesties jaunā veidolā.
4) esmu izveidojusi Excel failu savu ieņēmumu un izdevumu kontrolei. Gribu saprast - whats going on there? Nezinu gan cik šis būs produktīvi un vai es tiešām izdarīšu kādus secinājums, bet tad jau redzēs.

Visam klāt es gribu:

• maigu, gaišu nagu laku (visdrīzāk rozā vai persiku tonī)
• saprast kas tas ir un ko tur dara iekš Pinterest
• melnbaltstrīpanu vai baltmelnstrīpainu makšķerniekkreklu 

Sāku domāt, ka saldumu gavēnis bija visas šīs darbošanās un gribēšanas priekšvēstnesis un nebija jau slikti :) 

to be or not to be

Nevaru izdomāt vai šodien būtu īstā reize sevi izaicināt ar sviesta pupiņām. Man ir aizdomas, ka pagatavot sviesta pupiņas varētu būt elementāri, jo kā jau zināms viss ģeniālais ir elementārs ... vai kaut kā tā. Sarežģītības pakāpi gatavošanai piešķir mini-slinkums + mini-trauksme par nezināmo + bailes no tā, ka gala rezultāts varētu būt nebaudāms. Jāteic gan, ka pēdējais pavada visas manas darbības virtuvē.