Zemes sajūta

Vakar kamēr cīnījos ar bezmiegu pie manis ieradās apskaidrība par piederības sajūtas trūkumu, kas mani ir piemeklējis dzīvojot "lielpilsētā" Rīgā. Šķiet, ka pirmo reizi tā apzināti sev atzinos, ka apskaužu (?) tos cilvēkus, kuri  pieder kaut kādai mazai kopienai ar mazās kopienas dzīvīti. Pēdējā laikā (kādi gadi 2) esmu novērojusi, ka mani valdzina doma par pārcelšanos uz (maz)pilsētu ar savu kultūras namu un vietējo kultorgu, līnijdeju kolektīvu un citām dīvainībām. Tam visam pāri stāv doma par savu māju (kaktiņu, stūrīti zemes). 
Zemes piesaukšana zināmā mērā ir absurda, jo darboties vecvecāku dārzā es nemaz tik ļoti neraujos, lai gan arī tam varētu rast izskaidrojumu. No otras puses, gribētu kā Kerija Bredšova (Carrie Bradsaw) paturēt savu (neatkarības) dzīvoklīti (vispirms gan vajadzētu pie viņa tikt) tām reizēm, kad visa kā, tai skaitā lauku idilles, ir par daudz. 

Pagaidām mana zeme satilpst podiņos uz palodzes un ir dzimis aizdomīgs plāns par mazdārziņa iegūšanu Rīgas teritorijā. 


Bilde nedaudz izskatās pēc "tumša nakte, zaļa zāle", bet progress ir nenoliedzams.