Šķita, ka pēdējo attiecību izbeigšanos esmu pārdzīvojusi vēsā mierā, pīpējot. Bet tad pēkšņi ballītē dzimusi ideja, kuru pilnīgi mierīgi varētu nosaukt arī par muļķību, mani ir iegrūdusi kaut kādā pārdomu bedrē, kurai es pilnīgi nebiju gatavojusies. Pēkšņi saprotu, ka gribu sarauties un sabozties, un noslēgties no visas pasaules, lai tikai pasargātu sevi no kaut kādām potenciālajām, iedomātajām sāpēm un problēmām. Tad vēl klāt nāk tā apziņa, ka pasaule ir pilna ar līdzīgiem "ežiem" kā es, kuriem galva ir pilna ar prusakiem ... kā arī vēl vecums un pieredze, un bagāža, un tu vairs nesaproti vai viss ir slikti, vai arī VISS tiešām ir slikti. Un tad vēl tā burvīgā tieksme salīdzināt ...
Gribētos saņemt kaut kādu dzīves lietošanas instrukciju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru