ne par gavēni

80% no savas dzīves es negatavoju. Atlikušajos 20 % es domāju par gatavošanu, par to, ka man patīk cilvēki, kuri gatavo un kuriem sanāk, par to, ka man garšo garšīgi paēst un, ka tomēr būtu forši gatavot. Vēl šajos 20% ietilpst tās reizes, kad gatavoju, bet ne obligāti garšīgi un ne obligāti veiksmīgi.

Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka ik pa laikam savu degumu iebāžu kādā receptē un galvā izvērtēju savas spējas un iespējas izlasīto realizēt dzīvē. Tā nu arī šodien sāku lasīt vienu salātu recepti, kura šķita vienkārša līdz tam brīdim, kad nonācu līdz gatavošanas procesu aprakstošajai daļai, kas skanēja šādi:

„Burkānus un gurķus sagriež 1,5 cm garos paralēlskaldņos (pirmais šoka moments), puķkāpostu 1 cm x 0,7 cm (otrais šoka moments) lielos gabalos.”

Man gribētos domāt, ka tie vienkārši ir palieli (?) gabaliņi, bet vispār es neesmu par to tik pārliecināta. Sliecos domāt, ka šis apraksts liecina par divām lietām:

1. ir elementāri sarežģīt vienkāršas lietas;
2. es vēl neesmu gatava ienirt ēst gatavošanas labirintos un „paralēlskaldņos”.

Ar paralēlskaldni var iepazīties šeit.